Pirms gadiem pieciem pasaki kāds, ka Svariņu rokdarbnieces brauks pēc
pieredzes uz Bērziņiem, viņu vienkārši izsmietu. Bet dzīve rit uz priekšu, un
Upmalas pamatskolas slēgšana Bērziņos atnesa arī vairākas pozitīvas pārmaiņas
vietējo ļaužu ikdienā, tostarp, šeit dzima rokdarbu pulciņš “Atpūtas kopiņa”,
kura dalībnieču rokdarbi kādā izstādē pievērsa svariņiešu uzmanību.
Dižais
latviešu dzejnieks Rainis savulaik sacīja: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!” Abu
pagastu rokdarbnieces vienojās par pieredzes apmaiņu, un pirmā ciemos pie
kaimiņiem devās Svariņu pagasta delegācija. Varbūt kāds arī sacīs — izdibināt
noslēpumus, jo mūsdienu sievietes pievēršas arvien sarežģītākiem rokdarbiem ar
saviem knifiem katriem, kas ļauj sasniegt vēlamo rezultātu ar mazāku laika
patēriņu augstākā kvalitātē. Pulciņa “Atpūtas kopiņa” rokdarbnieces
kaimiņu desantu sagaidīja, var sacīt, atplestām rokām. Nekādu noslēpumu, lūdzu,
ekskursija pa visu ēku, pulciņa vadītājas Olgas Brenčas izsmeļoša prezentācija,
kurā jau tika atklātas dažas nianses, un visbeidzot arī praktiskā daļa, kad
telpa dunēja kā bišu strops. Prezentācijas gaitā viesi uzzināja, kā sauc pirmo
pulciņa apmeklētāju, kuras sievietes nav izlaidušas nevienu nodarbību, ar ko
sākās rokdarbu bums, un daudz ko citu. Sākās viss pirms trim gadiem tieši ar
pečvorku, mēģinot no nekā radīt kaut ko noderīgu, jo naudas visiem trūkst.
Pečvorka tehnikā darināti darbi ir mazi auduma gabaliņi, kas saudzīgi, rūpīgi,
smalki un precīzi salikti un sašūti kopā. Šuva saimniecības somas, kuras pašas
lietoja. Tajās pat tika iešūti gaismas atstarotāji, kas radīja papildus ērtības,
pārvietojoties tumšajā diennakts laikā. Diemžēl pirmsākumos nebija labu
šujmašīnu, lai iegūtu perfekti līdzenu šuvi, kas šajā tehnikā ir ļoti svarīgi,
tāpēc drīz vien sievietes pievērsās citiem rokdarbiem.
Laikam ritot,
kļuva skaidrs, ka sākotnējais mērķis — no nekā radīt kaut ko, nav izpildāms, jo
bez darba katram rokdarbam vajag arī materiālu, un radīt skaisto galīgi bez
tēriņiem nekādi nesanāk.
Olga Brenča: “Dekupāžas tehnikā top ļoti
skaisti darbi, bet tikai viena sieviete ar to nodarbojās. Pīšana no avīzēm —
interesanta lieta, bet nevar sacīt, ka neko nevajag ieguldīt. Jā, vecas avīzes
ir, bet vajag līmi, krāsu, laku. Vienmēr vajag kādus ieguldījumus.”
“Pilnīgi droši to zināsim pēc laika,” atbildēja Erna Šļahota, kurai
nodarbību viducī jautāju, vai bija vērts braukt? “Skatos, katra mūsu
rokdarbniece atradusi kaut ko sev noderīgu un sirdij tuvāku. Jaunais ir tas, kā
dēļ vispār braucām. Mēs jau pērn Mātes dienai veltītajā izstādē Dagdā nevarējām
atiet no Bērziņu sieviešu darinātajiem spilveniem, citiem rokdarbiem. Ir rudens,
tagad daudzus moka radošās ”lomkas”, gribas darīt kaut ko jaunu. Mūs visvairāk
ieinteresēja spilveni. Origami — skaisti, bet neaizķēra, kvilings —
padarbojāmies, iemācījāmies un nomierinājāmies, bet spilveni ir tā vērts, lai
pamēģinātu! Vēl pīšana no papīra šķiet aizraujoša. Varbūt kāds to darīs ilgu
laiku, bet kāds ātri pametīs, taču mums vajag attīstīties, iet uz priekšu,
mainīties!”
Starp citu, dažas svariņietes turpat uz vietas sarunāja, lai
bērziņietes arī viņām pasūta rokdarbiem nepieciešamo materiālu — kopā pirkt
izdevīgāk.
“Ja esi saslimis ar rokdarbiem, tad nekas nav grūti,” uzsver
pensionāre Romualda Indrāne. ”Ja es gribu kaut ko sataisīt, varu to darīt dienā
un naktī. Nosapņoju ideju, tūlīt ceļos augšā un daru. Es cenšos apmeklēt visas
izstādes, man vajag redzēt savām acīm! Vai mēģināšu kaut ko no šeit redzētā? Ja
būs kam dāvināt, noteikti darīšu. Es nemīlu krāt rokdarbus kaudzē mājās, man
vajag tos kādam uzdāvināt. Lūk, noadīju cimdu kaudzi, visus uzdāvināju.”
Pensionārei ieteicu ar rokdarbiem apdāvināt Saeimas deputātus un pēc
mirkļa to nožēloju, jo no visām pusēm man ausīs atskanēja viens par otru skaļāki
saucieni: “Nav pelnījuši!”
Pēc praktiskās daļas rokdarbnieces uzklāja
kafijas un tējas galdu, un atklājās, ka novada sievietes ir arī lieliskas
kulināres — tik bagātīgs piedāvājums, ka kaut uz vietas izstādi rīko! Tagad
svariņietes gaidīs ciemos Bērziņu rokdarbnieces, arī viņām būs ko redzēt. Jau
izskanēja vēlme pamācīties aušanu un filcēšanu.
Juris ROGA
Publicēts: Ezerzeme - Nr. 83(2012, 23.okt.), 3. lpp.
pirmdiena, 2012. gada 29. oktobris
ceturtdiena, 2012. gada 20. septembris
Bērnu žūrija'2012
| Nāc un piedalies BŽ maratonā! |
Pateicoties LNB atbalsta projektam "Sirsniņa prasa, lai bērniņš lasa!" un tā ziedotājiem, esam saņēmuši arī kolekcijas trūkstošas grāmatas.
PALDIES!
piektdiena, 2012. gada 7. septembris
Smalks un kvalitatīvs roku darbs
Dagdas novada Bērziņu pagastā brīvā laika pavadīšanas centra “Upmala” telpās
ierīkota rokdarbu pulciņa “Atpūtas kopiņa” bagātīga darbu izstāde, kurā
apskatāmi rokdarbi pečvorka, origami un kvilinga tehnikā, spilveni, gobelēni,
tamborēti lakati un šalles, pinumi no avīzēm un kases aparāta lentēm,
pašdarinātas Ziemasvētku dāvanas. Oktobra nogalē rokdarbu pulciņam
“Atpūtas kopiņa” apritēs trīs gadi. Tā vadītāja Olga Brenča atceras, ka
pirmsākumos pulciņa kodolu veidoja trīs dalībnieces, bet šodien tajā darbojas
jau desmit sievietes, lielākoties vecumā virs 50 gadiem un pensionāres.
Nodarbības centra telpās notiek vienu reizi nedēļā, pulciņa apmeklējums ir
pilnīgi brīvprātīgs.
“Mūsu galvenā doma bija izvilkt cilvēkus no mājām,
padarīt ikdienas dzīvi krāšņāku, bagātāku un spilgtāku,” stāsta Olga. “Mēs
dzīvojam dziļos laukos, kur nav ne vispārizglītojošās skolas, ne mākslas skolas,
ne mūzikas skolas, pat bērnudārza mums nav. Bet pagastā dzīvo daudz radošu
sieviešu, kuras grib sanākt kopā, darboties, radīt noderīgas lietas. Neviens par
to neko nesaņem, bet mūs vieno kopīgas intereses un saskarsmes iespēja, kas ļauj
aizmirst ikdienas problēmas. Kolektīvs nostabilizējies, savācām desmit
dalībnieces un pie tā apstājāmies — ne kāds vairs klāt grib nākt, ne projām iet.
Sākām pirms trim gadiem tieši ar pečvorku, jo naudas visiem trūkst un galvenā
doma bija paildzināt mantu mūžu jeb no nekā radīt kaut ko noderīgu. Pečvorka
tehnikā darināti darbi ir mazi auduma gabaliņi, kas saudzīgi, rūpīgi, smalki un
precīzi salikti un sašūti kopā. Laikam ritot, pārgājām uz citiem rokdarbiem, jo
tobrīd mums nebija labas šujmašīnas, lai iegūtu ļoti līdzenu šuvi, kas šajā
tehnikā ir svarīgi. Bet šogad varēsim atgriezties pie šīs tehnikas, jo centra
budžetā ir ieplānota nauda kvalitatīvas šujmašīnas iegādei un jau esam pat
izvēlējušies konkrētu modeli. Varēsim turpināt iesākto, varbūt sievietes gribēs
šūt vēl kaut ko.
Pulciņam nav konkrētas darbības programmas, apgūstam to, ko vēlamies, to, kas mums pašām šķiet interesants un aizraujošs. Reiz es sacīju, vai negribat nākamajā nodarbībā mēģināt apgūt kvilingu? “Kas tas tāds?” Un uzreiz radās interese, jo tas visiem mums bija kaut kas jauns un nepazīstams, neapgūts. Visas idejas dzimst spontāni, kaut ko pati piedāvāju apgūt, kaut ko iesaka citas pulciņa sievietes, kaut ko atrodam internetā. Rokdarbiem nepieciešamo materiālu, inventāru pasūtām interneta veikalā — mums tas ir ērti, nekur nav jā- brauc. Pēdējā laikā vairākas sievietes ieinteresējās par tamborēšanu — mācīsimies.”
Olga atzīst, ka lielākā problēma ir atrast rokdarbiem noietu. Kādai dalībniecei patīk āķošana, un šajā tehnikā viņa izgatavojusi vairāk par pussimtu spilvenu. Bet kur tos likt? Tikai pašas lietošanai un dāvanām. Tā nav tikai šī pulciņa problēma, ar līdzīgām saskaras arī rokdarbnieces no citām vietām.
“Bija pie mums viesi no Ludzas, un viena sieviete stāstīja, ka pārdot rokdarbus ir gandrīz neiespējami,” turpina Olga. “Pamatā tas viss paliek dāvanām. Nav runa par kvalitāti — tā ir ļoti laba, bet laikam mūsdienu cilvēks atradinājies no šādām lietām. Bijām Liepu kalnā ar savu izstādi, ko lai saka — vienu lakatu tur izdevās iztirgot. Nav naudas cilvēkiem, daudzi arī neredz šajos rokdarbos vērtību. Cilvēki taču ir dažādi: viens ciena un slavē roku darbu, cits tam vienaldzīgi iet garām. Faktiski rokdarbi mums ir hobijs un atpūta. Centrs nodrošina telpas, un viss. Šujmašīna būs pirmais darbarīks, kas tiks nopirkts pulciņa vajadzībām. Visu pārējo pērkam paši, līdz ar to gatavos izstrādājumus dalībnieces patur sev. Mums pašiem jāizklaidē sevi, neviens mākslinieks šurp neatbrauks. Mēs ne tikai kopā strādājam, mēs kopā svinam dzimšanas dienas un dažādus svētkus. Ja dari sirdij tīka- mas lietas, ir interesantāk dzīvot.”
No desmit centra dalībniecēm algots darbs ir trim, viena — pašnodarbināta persona savā saimniecībā. Visām ir bērni, kas jau izauguši un savu nākotni nesaista ar Bērziņu pagastu, bet dažs — pat ne ar Latviju. Rūgtā lauku realitāte līdz kaulam izbaudāma tieši tādos no centra attālos pa- gastos, kur par laimi vēl ir iniciatīvas bagāti ļaudis, kuri visiem spēkiem cenšas ne tikai noturēt pie dzīvības savu dzimto pusi, bet arī iepriecināt vietējos ļaudis un viesus. Turklāt dara to ne tikai savā dzimtajā pusē, bet prezentē ar rokdarbiem savu pagastu amatnieku tirdziņā pilsētā, piedalās rokdarbu izstādēs, piemēram, bērziņiešu rokdarbi ir redzēti gan Dagdas bibliotēkā, gan Svariņu tautas namā un citur.
Juris ROGA
Publicēts:Ezerzeme - Nr.69(2012,4. septembris), 6.lpp.
Foto no rokdarbu pulciņa arhīva
Pulciņam nav konkrētas darbības programmas, apgūstam to, ko vēlamies, to, kas mums pašām šķiet interesants un aizraujošs. Reiz es sacīju, vai negribat nākamajā nodarbībā mēģināt apgūt kvilingu? “Kas tas tāds?” Un uzreiz radās interese, jo tas visiem mums bija kaut kas jauns un nepazīstams, neapgūts. Visas idejas dzimst spontāni, kaut ko pati piedāvāju apgūt, kaut ko iesaka citas pulciņa sievietes, kaut ko atrodam internetā. Rokdarbiem nepieciešamo materiālu, inventāru pasūtām interneta veikalā — mums tas ir ērti, nekur nav jā- brauc. Pēdējā laikā vairākas sievietes ieinteresējās par tamborēšanu — mācīsimies.”
Olga atzīst, ka lielākā problēma ir atrast rokdarbiem noietu. Kādai dalībniecei patīk āķošana, un šajā tehnikā viņa izgatavojusi vairāk par pussimtu spilvenu. Bet kur tos likt? Tikai pašas lietošanai un dāvanām. Tā nav tikai šī pulciņa problēma, ar līdzīgām saskaras arī rokdarbnieces no citām vietām.
“Bija pie mums viesi no Ludzas, un viena sieviete stāstīja, ka pārdot rokdarbus ir gandrīz neiespējami,” turpina Olga. “Pamatā tas viss paliek dāvanām. Nav runa par kvalitāti — tā ir ļoti laba, bet laikam mūsdienu cilvēks atradinājies no šādām lietām. Bijām Liepu kalnā ar savu izstādi, ko lai saka — vienu lakatu tur izdevās iztirgot. Nav naudas cilvēkiem, daudzi arī neredz šajos rokdarbos vērtību. Cilvēki taču ir dažādi: viens ciena un slavē roku darbu, cits tam vienaldzīgi iet garām. Faktiski rokdarbi mums ir hobijs un atpūta. Centrs nodrošina telpas, un viss. Šujmašīna būs pirmais darbarīks, kas tiks nopirkts pulciņa vajadzībām. Visu pārējo pērkam paši, līdz ar to gatavos izstrādājumus dalībnieces patur sev. Mums pašiem jāizklaidē sevi, neviens mākslinieks šurp neatbrauks. Mēs ne tikai kopā strādājam, mēs kopā svinam dzimšanas dienas un dažādus svētkus. Ja dari sirdij tīka- mas lietas, ir interesantāk dzīvot.”
No desmit centra dalībniecēm algots darbs ir trim, viena — pašnodarbināta persona savā saimniecībā. Visām ir bērni, kas jau izauguši un savu nākotni nesaista ar Bērziņu pagastu, bet dažs — pat ne ar Latviju. Rūgtā lauku realitāte līdz kaulam izbaudāma tieši tādos no centra attālos pa- gastos, kur par laimi vēl ir iniciatīvas bagāti ļaudis, kuri visiem spēkiem cenšas ne tikai noturēt pie dzīvības savu dzimto pusi, bet arī iepriecināt vietējos ļaudis un viesus. Turklāt dara to ne tikai savā dzimtajā pusē, bet prezentē ar rokdarbiem savu pagastu amatnieku tirdziņā pilsētā, piedalās rokdarbu izstādēs, piemēram, bērziņiešu rokdarbi ir redzēti gan Dagdas bibliotēkā, gan Svariņu tautas namā un citur.
Juris ROGA
Publicēts:Ezerzeme - Nr.69(2012,4. septembris), 6.lpp.
Foto no rokdarbu pulciņa arhīva
piektdiena, 2012. gada 27. jūlijs
Lieliskā aksesuāra veidošana
Noderīgas lietiņas taisījām no mulinē diegiem.
Tā ir laba dāvana kādam tuvam cilvēkam!
pirmdiena, 2012. gada 30. aprīlis
Siltumam un elegancei...
25. aprīlī brīvā laika pavadīšanas centrā "Upmala" notika plecu lakatu demonstrējums. Savus darbus demonstrēja rokdarbu pulciņa dalībnieces.
Abonēt:
Ziņas (Atom)